SKAISTS SAPNIS PIEPILDĪTS – KYODAI TRENĒJAS JAPĀNĀ

Bagāti ar iespaidiem, emocijām, jaunām zināšanām un apņēmību trenēties vēl cītīgāk no desmit dienu treniņnometnes džudo dzimtenē Japānā atgriezušies mūsu kluba sportisti un treneri. Lielais karstums un neierasti ilgie treniņi devuši papildus rūdījumu, savukārt atšķirīgie džudo cīņas noteikumi raisījuši pārdomas par iespējamām izmaiņām šajā sporta veidā arī Latvijā.

Desmit dienu laikā “KYODAI” sportisti piedalījās treniņos četros dažādos klubos un divās universitātēs. Pēc trenera Gata Mīlenberga domām, visvērtīgākais bija trīs dienu ilgais treniņu kurss “Kodokan” džudo institūtā. “Jauna cīņas tehnika, paņēmieni, japāņu tiesneši, – tas viss bija ļoti noderīgi.” “Kodokan” izveidojis džudo pamatlicējs Džigaro Kano, un pašlaik iznstitūts aizņem astoņu stāvu ēku Tokijā, kur uz dažāda līmeņa džudo treniņiem ierodas šā sporta veida pārstāvji no visas pasaules. Arī daudziem no mūsu bērniem tieši treniņi “Kodokan” šķituši visnoderīgākie. “Higashimurayama” džudo klubā Latvijas džudisti bijuši pirmie ārvalstu viesi. “Mūs uzņēma tiešām karaliski, ar atspirdzinošiem dzērieniem, dāvanām,” savu sajūsmu neslēpj treneris. Savukārt “Matsumae Judo Juku” klubs, kas bijis ar vislielāko starptautiskās sadarbības pieredzi un var izvēlēties, ko aicināt ciemos atkārtoti, mūsu sportistus ir gatavs uzņemt atkal un atkal “jebkurā diennakts laikā”.

No treniņiem brīvajā laikā nedaudz iepazīta arī Japānas galvaspilsēta – apskatīta Imperatora pils, Tokijas zoodārzs, Džigaro Kano piemineklis un ēka, kurā viņš atvēris savu pirmo džudo zāli. Drosmīgākie devušies arī uz “amerikāņu” kalniņiem. Pašam Gatim vislielāko iespaidu atstāja “Budokan” zāles apmeklējums, kurā norisinājās U14 komandu cīņas (piedalījās 385 komandas!!!). Vērienīgā celtne ir būvēta tieši džudo sacensībām 1964.gada vasaras olimpiskajām spēlēm, tās ietilpība ir 14 500 skatītāju. Šajā zālē notiks arī 2020.gada vasaras olimpisko spēļu džudo turnīrs.

Pēc atgriešanās mājās lielas pārdomas raisa džudo noteikumi, jo Japānā, tāpat kā daudzviet Eiropā, līdz 12 gadu vecumam ir aizliegti paņēmieni, tvērieni, kas Latvijas džudo ir ikdiena. “Japānā ļoti tiek uzsvērta drošība, drošība un vēlreiz drošība, gādāts, lai bērni cīnās ar prieku”, tāpēc Gatis mēģinās arī federācijā rosināt diskusiju par izmaiņām bērnu džudo, un vismaz kluba līmenī šos noteikumus ievērot. Oktobrī uz Rīgu dosies viens no “Kodokan” ekspertiem tieši bērnu džudo attīstībā, tādēļ mūsu treneris cer uz viņa atbalstu jaunu vēsmu ieviešanā arī Latvijā.

Paldies tiem džudistiem, kuri atsaucās uz aicinājumu un padalījās ar saviem iespaidiem par šo braucienu:

Markuss Š.: Man Tokijā viss likās liels un ļoti sakopts, ļoti patika “Kodokan” nometne, jo tur iemācījos jaunas lietas. Nedaudz esmu vīlies, ka visu laiku bija jāēd rīsi un ka neaizbraucām uz okeānu peldēties. Labprāt brauktu uz šādu nometni vēlreiz.

Kristaps G.: Japānā es jutos ļoti labi un apmierināts , numuriņš, kurā mēs dzīvojām bija izcils, arī duša un tualete bija pietiekami labas, lai tur uzturētos. Lielu pieredzi ieguvu no džudo treniņiem! Patika džudo cīņas stils, ko izpildīja Japānas džudisti. Visvairāk man patika treniņi “Kodokan”, jo tur bija daudz sparinga partneru, kā arī speciālas izlietnes, no kurām varēja dzert ūdeni, kas arī piesaistīja manu uzmanību. Vienīgais, par ko bēdājos, ka laiks ātri pagāja.

Paula Elīza: Manuprāt, brauciens uz Japānu man ir devis apbrīnojamu pieredzi. Man bija iespēja iepazīt Japānas džudistu cīņas veidu un taktiku, treniņu norisi, disciplīnu un kārtību (ne tikai uz tatami, bet arī pilsētā). Ļoti patika doties uz dažādām universitātēm un cīnīties ar sava vecuma meitenēm, nonākot pie secinājuma, ka arī uzvarēt nav neiespējams. Man arī patika izbaudīt japāņu virtuvi lokālajos restorānos. Ārā bija ļoti karsti, kas mani dažkārt ļoti nogurdināja un reizēm apgrūtināja treniņu procesu. Bet nav laba bez ļauna, es nenožēloju, ka varēju te būt, un labprāt atgrieztos šeit vēlreiz.

Krišjānis: Brauciens uz Japānu man ļoti patika. Patika, ka bija daudz interesantu treniņu, kuros bija gan jautri, gan grūti. Patika, ka varēju iemācīties tehniku no japāņu treneriem un džudistiem. Esmu nedaudz vīlies, ka ēdiens bieži atkārtojās un ka ļoti maz japāņu runāja angliski, tāpēc ar viņiem bija grūti kontaktēties. Noteikti brauktu šādā braucienā vēlreiz.

Kristiāna: Viss bija lieliski. Bija vērts paciest to drausmīgo karstumu, lai gūtu tādu lielu pieredzi. Džudo Japānā ir izcils. Liels paldies mūsu lieliskajam trenerim Gatim, jo tikai viņš ir gatavs uzņemties tik lielu atbildību mūsu dēļ!

Artūrs, Edvards, Guntis: Artūram Japānā patika cilvēki, kas ir jauki, enerģiski, pieklājīgi, ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. Edvardam patika uzzināt kaut ko jaunu par džudo, kurš atšķiras no tā, kuru praktizē Latvijā. Aizliegti augšējie satvērieni, neizmanto daudzus paņēmienus. Tajā pašā laikā džudisti ir ļoti tehniski un izmanto dažādas kombinācijas. Treneri ir stingri, bet dažreiz ar treneriem bija jautri. 

Guntis domā, ka japāņi ciena un ievēro cita cilvēka telpu. Ļoti rūpējās par līdzcilvēku drošību. Par džudo – spēcīgi džudisti, ļoti tehniski, bet, galvenais, viņi daudz un pašaizliedzīgi strādā uz tatami. Es neredzēju nevienu, kurš slinkotu vai kaut ko darītu formāli un bez atdeves.

 

Kristaps B.: Kad ierados Tokijā, pirmais, ko uzreiz varēju sajust, bija lielais cilvēku daudzums un drūzmēšanās, kas, protams, ir diezgan pamatoti, ņemot vērā, ka nokļuvu lielākajā un apdzīvotākajā metropoles teritorijā pasaulē. Visu 10 dienu laikā nebija brīžu, kad jutos garlaikots, jo, manuprāt, grūti atrast tik dinamisku un kontrastiem pilnu pilsētu kā Tokiju, kur vēsturiskais un mūsdienīgais spēj veiksmīgi simbiozēt. Mani patīkami pārsteidza tīrās ielas, punktuālais sabiedriskais transports, kā arī estētiskais un minimālistiskais metro staciju dizains.

Protams, treniņi bija diezgan nogurdinoši un mēdza ilgt pat vairāk nekā 3 stundas, tomēr tie man sniedza vērtīgu pieredzi, jo apguvu japāņu džudo disciplīnas un cieņas pamatprincipus. Cīņu līmenis bija ļoti augsts, jo nācās veltīt visus spēkus, cenšoties veikt rezultatīvu metienu, cīnoties ar tehniski meistarīgajiem japāņiem. Bija jūtams, ka japāņi katru cīņu uztver ļoti nopietni un ir motivēti visa treniņa laikā, ko, manuprāt, iespējams izskaidrot ar augsto ieaudzinātās disciplīnas līmeni un vispārīgajām mentalitātes atšķirībām.

Pēc pusotras pavadītās nedēļas lielpilsētā secināju to, ka saskatāmi kontrasti starp latviešu un japāņu kultūru, jo gan ielās, gan treniņos bija novērojama līdz šim neredzēti augsta disciplinētība. Bija jūtams arī austrumu kultūrām raksturīgais kolektīvisms, kur katrs grupas loceklis jūtas vienādi atbildīgs par tās veikumu, kas izskaidro iepriekš minēto augsto organizētības līmeni Austrumāzijas attīstītākajā pilsētā. Lai gan pavadītais laiks bija izteikti strukturizēts, brauciens šķita ļoti vērtīgs, jo izzināju citas kultūras elementus, kā arī apmeklēju vienu no skaistākajām un interesantākajām pilsētām pasaulē.

Tomass: Man ļoti patika brauciens uz Japānu. Visvairāk man patika cīņas. Tās bija ļoti grūtas, savādāki tvērieni, jo es izmantoju citādus tvērienus. Iemācījos jaunu tehniku, ko domāju pielietot turpmākās cīņās. No ekskursijām vislabāk patika brauciens pa “amerikāņu kalniņiem”, jo tādā atrakcijā nekad iepriekš nebiju bijis.

Ralfs: Mans iespaids par Tokiju nebija tāds, kādu sākumā biju iedomājies. Likās, ka viss būs pārpildīts ar cilvēkiem, taču, ierodoties Tokijā, viss bija pilnīgi citādi – ielas klusas un cilvēku ļoti maz. Būtu vēlējies labāku viesnīcu, kas atrastos tuvāk Tokijas centram. Ļoti žēl, ka neredzējām okeānu un “Šibujas krustojumu”. Manuprāt, brauciens bija vērtīgs, jo varēja izbaudīt citu kultūru un redzēt, kā džudisti cīnās “džudo dzimtenē”. Ja nākamgad vēl būtu iespēja, es noteikti brauktu, tikai, cerams, uz ilgāku laiku, lai varētu vairāk iepazīt Japānu.

Toms Kristiāns: Pirmo reizi lidoju ar lidmašīnu, un jau uzreiz tik tālu! Ļoti patika. Tokija pārsteidza ar lielo karstumu, kas radīja nelielu diskomfortu. Nelielas problēmas sagādāja ēdienkarte – suši. Ja pirmajā reizē tika ēsti tikai rīsi, tad pēc deviņām dienām Japānā, suši tika notiesāts bez problēmām un, arī mājās atgriežoties, vietējais suši tika apēsts. Par treniņu procesu esmu ļoti apmierināts. Bija problēmas pierast pie japāņu noteikumiem, lai gan treneris vairākkārt par to atgādināja. Man gadījās divas reizes pārkāpt noteikumus, par ko japāņu treneri bija ļoti dusmīgi. Grūtības sagādāja arī pozas, kurās drīkst sēdēt, klausoties lekcijas. Tāpat smagi bija “Kodakan” treniņi, kuri ilga sešas, septiņas stundas. Grūtības sagādāja komunikācija ar japāņu bērniem, jo angļu valodas zināšanas viņiem ir ļoti vājas. Gribu vēl vairāk un cītīgāk trenēties un atgriezties uz treniņiem Japānā!

Andris: Pats labākais bija pabūt Japānā un cīnīties ar šīs valsts džudistiem. Pretinieks varēja būt par tevi krietni īsāks, bet tik un tā ļoti spēcīgs. Varēju iepazīt Tokiju, redzēt, kā tur dzīvo cilvēki. Pārsteigums bija klimats, jo, izkāpjot no lidmašīnas, sajutos kā ienācis siltumnīcā. Bija grūti pierast pie japāņu virtuves, nepameta sajūta, ka ēdiens nesniedz gandarījumu. Eiropā noteikti suši ir garšīgāks! Noteikti brauktu vēlreiz, bet vēlētos vēl vairāk iepazīt Tokiju un tās tūrisma objektus.

Ņikita A.: “Man viss patika, bet visvairāk – cīņas, lai gan bija grūti cīnīties, jo varēja ņemt tikai klasiskos tvērienus, no krūtīm. Kaut gan visu laiku bija jāēd rīsi, noteikti brauktu vēlreiz.”

Džudo kluba "KYODAI" 2018.gada sezona

2018. gada KYODAI peldēšanas treniņi (PDF)
Atjaunots: 04.01.2018

KIMONO

Seko mums Facebook