Februārī uz mēneša džudista titulu pretendēja vairāki sportisti, jo noticis daudz sacensību – no meistarsacīkstēm un bērnu turnīriem līdz “Grand Slam” Diseldorfā. Dāvis ir pirmais mūsu kluba audzēknis, kurš sasniedzis tik augstu vietu šāda līmeņa turnīros. Bet izcīnītā 7.vieta ir tikai viens no iemesliem – Dāvis ir arī labs piemērs mūsu mazajiem džudistiem: vienmēr kārtīgs, pieklājīgs un izpalīdzīgs.
Piedāvājam nelielu sarunu ar mēneša džudistu:
Cik ilgi trenējies džudo, vai atceries pirmo treniņu, sacensības?
– Trenējos 12 gadus. Pirmo treniņu atceros – tas notika Ziemeļvalstu ģimnāzijas mazās skolas mazajā zālē, vakarā. Visi bija kimono, es – sporta tērpā. Džudo treniņš man bija kaut kas jauns un neredzēts, visi baltās drānās cīkstējās viens ar otru un diezgan veikli pildīja akrobātikas vingrinājumus (es pirms tam trenējos vingrošanā, tādēļ varēju to salīdzināt). Pirmās sacensības gan neatminos.
Kā pārvari sevi brīžos, kad visu gribas mest pie malas un paslinkot?
– Man ir brīži, kad vajag atpūsties no visa. Ja varu to atļauties – tuvākajā laikā nav paredzēti turnīri vai citi sporta pasākumi – to arī daru, lai pēc atpūtas varētu visu sākt ar jauniem spēkiem. Ja ir problēmas ar motivāciju, mēģinu atminēties, kādēļ vispār sāku trenēties un apzinos, ka apstāties var vienmēr.
Kāds ir Tavs džudo sapnis?
– Mans džudo sapnis – olimpiāde.
Vai ir kāds pasaules līmeņa džudists, kuram gribētu līdzināties?
– Nē, mēģinu pilnveidot sevi, nevienam līdzināties nevēlos.
Ko novēlētu saviem kluba biedriem?
– Ticēt sev un nekad nenolaist rokas!
